Tikai retais lobisma pakalpojuma sniedzējs savos uzņēmuma statūtos kā pakalpojuma veidu norāda lobismu. Arī uz atklātu sarunu par savu pieredzi lobisma pakalpojuma sniegšanā ļaujas ne visi “7guru.lv” uzrunātie, pēc kā var spriest, ka stereotips par šo nozari mūsu valstī ir milzīgs. Caur atslēgas caurumu ielūkojamies lobisma virtuvē, stāstot par juridiskajiem un profesionālajiem izaicinājumiem, kā arī skaidrojot interešu pārstāvniecības atšķirības no korupcijas un pieskaroties aktuālajam lobisma leģitimizācijas jautājumam. Lobisms bez lobisma “Viss atkarīgs no skatu punkta,” teic Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) vecākais padomnieks Māris Pūķis: “Nekad neesam izmantojuši profesionālu lobētāju pakalpojumus. Tai pat laikā no savienības dibināšanas dienas pastāvīgi lobējam Latvijas pašvaldību kopīgās intereses. Tātad, ja ar lobēšanu saprotam valdības, parlamenta un politiķu ietekmēšanu, ar to nodarbojamies katru darba dienu jau 21 gada garumā.” Līdzīgu viedokli pauž arī Latvijas Lielo pilsētu asociācijas (LLPA) pārstāvis, bijušais Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Māris Kučinskis: “Jebkuras sabiedriskas organizācijas dibināšanas mērķis ir pārstāvēt un aizstāvēt savu biedru intereses. Praktiski tas nozīmē, ka jau pati dibināšanas iecere ir izveidot struktūru, kuras viens no galvenajiem uzdevumiem būs lobēt savas organizācijas biedru intereses. Mūsu gadījumā tas notiek valdībā, valsts pārvaldē, Saeimā. Tai pat laikā jāuzsver – ārējus lobisma pakalpojumus LLPA neizmanto un nekad nav izmantojusi. Veiksmīgi lobisma gadījumi nesaraujami saistīti ar lielu sagatavošanās darbu. Panākumi gaidāmi tikai tad, ja pastāv kopējs organizācijas viedoklis, kurš vairāk vai mazāk atbilst visu biedru interesēm (proti, neviens nenorobežosies no priekšlikuma); ja ir izstrādāts konkrēts priekšlikums (organizācija zina, ko grib); ja ir sagatavoti visi vajadzīgie argumenti un piemēri izmaiņu, par ko ir priekšlikums, nepieciešamībai.” Par lobisma veiksmēm pieticīgi Par konkrētiem lobisma gadījumiem un panākumiem uzņēmumi un asoicācijas stāsta nelabprāt. Tomēr piemēri pastāv. “Kopā ar Latvijas Darba devēju konfederāciju (LDDK) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību (LBAS) nācām ar iniciatīvu atcelt Satversmes 81. Pantu*. Informējām Saeimu, Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un Ministru kabinetu. Apstākļi sagadījās tā, ka Valsts prezidentes atbalsts bija pietiekošs, lai Saeima satrauktos un ātri pieņemtu lēmumu,” atceras M. Pūķis. Savukārt M. Kučinskis, kuram savulaik bija vistiešākā saistība ar Satversmes 81. panta atcelšanu – viņš tolaik bija koalīcijā esošās “Tautas partijas” Saeimas frakcijas vadītājs – kā veiksmīgu piemēru atminas “Pilsētvides” prioritātes izveidošanu 2007. – 2013. gada plānošanas periodā no Eiropas Reģionālā attīstības fonda, piešķirot šo statusu arī Valmierai un Jēkabpilij. Visbeidzot vienīgā lielā Latvijas uzņēmuma, kurš labprāt sniedza savu komentāru par šo tematu, pārstāvis, “Latvijas balzama” (LB) zīmola vadītājs Valters Kaže, teic, ka viņa uzņēmumam šai jomā ir regulāra pieredze – gan Latvijā, gan arī ES institūcijās Briselē. Pēc iestāšanās ES, LB nācās veikt rūpīgu lobisma darbu Eiropas līmenī, lai saņemtu tiesības saglabāt “Rīgas šampanieša”‘ vēsturisko nosaukumu, jo tobrīd pastāvošais regulējums nozīmēja, ka vārdu “šampanietis” iespējams izmantot tikai produktiem, kas nāk no šī dzēriena dzimtenes, Šampaņas provinces Francijā. Sakārtot nepieciešams, bet vai ar likumu? “Cik man zināms, vienīgi Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) pilnīgi atklāti savu interešu definēšanā ir ierakstījusi vārdu “lobēšana”. Pārējie to dara, bet publiski savos statūtos un stratēģijās nelieto. Iemesli varētu būt šīs darbības tiesiskā regulējuma trūkums Latvijas likumdošanā un tam pakārtotais izveidojušais stereotips, ka “tas nevar būt nekas labs”", stāsta M. Kučinskis, netieši uzsverot – lobisma izpratne Latvijā joprojām ir neviennozīmīga arī valsts un biznesa līmeņos. Vienlaicīgi viņš arī norāda – jaukt lobisma un korupcijas jēdzienus ir nepiedodama kļūda. “Lobisms ir oficiāli atzīts daudzviet pasaulē, un nevienam nešķiet dīvaini, ka pat ražotāji (ieskaitot Latvijā esošos) līgst lobistus savu realizācijas līgumu noslēgšanai ar attiecīgajā valstī esošām valsts vai pašvaldību institūcijām. Tas, nemaz nerunājot par daudzu valstu iekšējo likumdošanu un vispārēju valsts politiku, ko uzņēmēju un katras valsts interesēs veic valsts amatpersonas. Un tas nav vērtējams negatīvi,” uzsver M. Kučinskis. Neviennozīmīgāks viedoklis šai jautājumā ir Latvijas Komercbanku asociācijas (LKA) komunikācijas speciālistei Baibai Melnacei: “Iespējams, ka vidējā termiņā šāds regulējums (lobisma likums) dotu drošības sajūtu un pārliecību, ka vide un laukums, kurā darbojamies, ir skaidrāki un saprotamāki. Taču, lai nebūtu tikai darbības imitācija un šķietamība, ka ir uzlabojumi, būtu skaidri jānodefinē, kas tieši mums nepatīk vai kā trūkst un ko gribam sasniegt – pāris skaidri mērķi, ko sasniedzam vai ierobežojumi, ko novācam.” Visai līdzīgu viedokli pauž Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijas (LPTA) izpilddirektors Noris Krūzītis: “Iespējams, lobismam būtu nepieciešams legāls statuss – tas, attiecīgi, veicinātu legālu tā praksi. Tomēr tādā gadījumā reģistram būtu jāatrodas valsts, piemēram, uzņēmumu reģistra pārvaldībā.” Lobisma likums Latvijā ir vajadzīgs, pārliecināts ir M. Kučinskis: “Latvijā lobismam ir nepieciešams tiesiskais regulējums – gan tāpēc, lai “novilktu robežas” starp šo darbību oficiālu pielietojumu un iespējamo daļu, kas paliktu ārpus tā gan arī tāpēc, ka ir jālauž negatīvie stereotipi par lobismu. Visbeidzot – lai neviens neuzdotu jautājumus par to, kur ir starpība starp lobismu un korupciju.” M. Kučinskis gan ir skeptisks attiecībā pret konkrēto KNAB izstrādāto likumprojektu, kura melnrakstu viņam jau izdevies aplūkot Citās domās ir M. Pūķis. Viņš uzskata – tam, ka lobisms Latvijā nav leģitimizēts, ir pietiekami daudz praktisku priekšrocību: “Likums nav nepieciešams. Līdz šim neformālās procedūras un likumā paredzētā amatpersonu un institūciju pieejamība ir pietiekamas. Esošā kārtība nodrošina labāku organizētās pilsoniskās sabiedrības ietekmi, nekā atsevišķu privātpersonu interešu pārstāvību. Daudzveidīgi sociālie dialogi sekmīgi attīstās. Striktu robežu starp lobēšanu un korupciju novilkt nevar. Nereti lobēšana notiek “uz robežas”. Tai pat laikā derīgus lēmumus, neizvērtējot dažādu grupu intereses (t.i. – bez lobēšanas) principā nav iespējams pieņemt.” * Satversmes 81.pants, paredzēja tiesības valdībai parlamenta sesiju starplaikos, ja neatliekama vajadzība to prasa, izdot noteikumus ar likuma spēku. Tas tika svītrots no Satversmes 2007.gadā. — Reklāmas un mārketinga ziņas – 7guru
↧